Ilgojos pēc Latvijas rupjmaizes, meža smaržas…

Latvijā strādāju divos darbos un pelnīju labu naudu. Varēju atļauties pat jaunu mašīnu paņemt līzingā, bet, tā kā nemīlu kredītus, tad nopirku lietotu auto par to naudu, ko biju iekrājusi. Mani Dievs laikam ir apveltījis ar saprātīgumu un kredītus nekādus neņēmu. Pirku mantas uzreiz, ja atļāva līdzekļi, vai arī sadalīju divos maksājumos. Man patika dzīvot un tērēt tos līdzekļus, kas man uz to laiku bija. Arī dzīvokļa maksājumus mēdzu nomaksāt uz priekšu nedaudz un iekrāt. Šā iemesla dēļ kredītu slogs mani nemoka.

Zaudējusi vienu darbu un drīz pēc tam arī otru, 2009.gada jūnijā aizbraucu uz Angliju lasīt zemenes. Vēlāk dabūju darbu viesnīcā par istabeni. Abi darbi bija vienlīdz smagi, bet varbūt vienkārši man nepaveicās ar viesnīcu. Strādāju 6 dienas nedēļā pa 5,5 stundām dienā, bet pēcpusdienā tā sāp kājas, ka no autobusa ārā kāpju ar asarām acīs. Visas sestdienas, svētdienas ir jāstrādā. Vienīgo brīvdienu nekur neeju, jo masēju un atpūtinu pēdas un kājas.

Darbs kopumā man patīk, jo galu galā nav jāstāv dubļos līdz ausīm vai jāsalst kādā fabrikā, fasējot cāļus pie konveijera. Tur varu komunicēt angliski un uzlabot savas valodas prasmes. Ar savu algu nomaksāju istabu, autobusa mēnešbiļeti, pārtiku, un pārējā naudiņa man aiziet uz Latviju – komunālajos maksājumos un meitai pārtikai. Tomēr iekrāt gan es neko nevaru, lai gan esmu ļoti ekonomiska.

Meita man ir vidusskolniece un dzīvo viena Latvijā. Jūtos ļoti vientuļi, jo esmu svešā vidē un viena. Ja vēl būtu mīļotais cilvēks, ar ko dalīt bēdas un priekus… Ilgojos pēc Latvijas mežiem, ziemas, sniega, trakās autobraukšanas pa ledu, slidošanas, mammas, draugiem, radiem. 2-3 reizes nedēļā Latvijā braucu uz kalnu slēpot, jo dzīvoju netālu no diviem slēpošanas kalniem. Ar draugiem rīkojām tematiskos pasākumus ar sportiskām aktivitātēm, bet te tā visa nav. Te daudzi cilvēki dzīvo vieni, jo ģimenes palikušas mājās, vai arī vienkārši ir bez otras pusītes, kā es. Dzīvo jau apkārt pazīstami latvieši un krievi, bet nesanāk jau nemaz tikties, jo visi skrien pa darbiem. Mans draugs ir internets. Ar tā palīdzību sazinos ar savējiem pa Skype, bet iedomājieties, cik daudziem latviešiem šeit nemaz nav datora un interneta mājās. Te internets ir pieejams bibliotēkās, bet man personīgi nebūtu ne laika, ne spēka aizkluburēt uz turieni, lai sazinātos ar savējiem.

Ļoti ilgojos pēc savas gultas, spilvena un dūnu segas, sava mājīgā dzīvoklīša, kurš ir pašai ar savām rokām izremontēts un iekārtots. Gribu pastaigāt halātā pa māju pēc vannas vai arī sēdēt vannā stundu, bet nevaru, jo mājā nedzīvoju viena – to šeit dalu vēl ar četriem cilvēkiem, jo viena atsevišķu dzīvokli atļauties nevaru. Gribu mājās, bet, palasot ziņas par Latviju, esmu šokā un saprotu, ka nav jau kur atgriezties, bet sirds asiņo.

Varbūt pavisam jaunam cilvēkam šeit ir viegli, bet man savos 37 gados ir ielaistas saknes Latvijā. Esmu dabas bērns un bieži braucu ar savu mašīnīti uz mežu spēku smelties. Domāju vēl kādu gadu šeit pastrādāt, jo nav citas iespējas. Tomēr iedomāties sevi šeit paliekam pavisam nevaru. Nē. Ir labi iegūt jaunu pieredzi, valodu, bet palikt nevēlos. Ilgojos pēc rupjmaizes, siļķes, lauku pirts, meža smaržas, putnu dziesmām, vasaras siena smaržas un daudzām citām lietām, ko te aizstāt nevar nekas.

Kristīne